Vēzis pirmo reizi ienāca manā dzīvē pirms 24 gadiem, 1990. gadā, kad mans paps nomira ar zarnu vēzi. Gadu vēlāk ar līdzīgu diagnozi aizgāja mana ome. Mani pašu šī slimība pirmo reizi skāra 2013. gadā, kad man atklāja krūts vēzi.
2021. gada pavasaris - pasaule sastingusi Covid nenoteiktības un baiļu virpulī, vecāki un bērni strādā un mācās no mājām, esam izolēti no tuviniekiem un šķiet, ka daudzi esam zaudējuši stabilitāti un paļāvību nākotnei. Kamēr daudzu cilvēku un arī mans prāts aizņemts ar pielāgošanos pandēmijai, diagnoze vēzis nesnauž un turpina papildināt savu baiso statistiku.
"Pirms daudziem gadiem, braucot garām Latvijas Onkoloģijas centram, zemapziņā nodomāju – tas nav stāsts par mani un nebūs par mani. Bet nokļuvu tieši tur,” savā pieredzē par vēža diagnozi dalās “Onkoalianses” valdes loceklis Edgars Āboliņš.
Mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā ir pieņemts atklāti runāt par tādiem simptomiem kā sāpes, nogurums, alerģiskas reakcijas u.c. Cilvēki nekautrējas to pārspriest. Taču par dažādām vēdera darbības problēmām pieklājīgu cilvēku sabiedrībā nerunā, un tā labākajā gadījumā tiek uzskatīta par delikātu tēmu.
«Dzīve ir ļoti trausla. Vienu dienu esi sveiks un vesels, bet nākamajā vari uzzināt diagnozi, kas pilnībā maina tavu dzīvi,» par asins vēža neparedzamo dabu atgādina akūtas leikēmijas paciente, žurnāliste un triju bērnu māmiņa Arta Lāce.
Es uzaugu Ziemeļamerikā, Kanādā. Par vīriešu veselību tur runā brīvāk, biežāk, bez kautrēšanās un aizspriedumiem, par to māca arī skolās. Regulāras pārbaudes tiek uzskatītas par normu, līdz ar to jau no agra vecuma apzinājos, ka rūpes par veselību ir svarīgs ikdienas ieradums, par ko jādomā ikdienā un jāpraktizē visa mūža garumā. Papildus atbildību man uzlika pirmā saskarsme ar vēzi ģimenē.
%201.png){kind=logo}
