Diagnozei sekoja pilna programma – abpusēja mastektomija, ķīmijterapija, staru terapija un hormonterapija. Toreiz valsts neapmaksāja krūts rekonstrukcijas operācijas un uz jautājumu par rehabilitācijas iespējām un psihologa atbalstu atbildes nebija. Tāpēc arī tapa labdarības fonds “Rozā vilciens”, kuru dibinājām gadu vēlāk, 2014. gada nogalē, lai piesaistītu līdzekļus un  atbalstītu citas sievietes, kuras skārusi šī slimība, apmaksājot psihologa konsultācijas un nodarbības pie fizioterapeita. Kopš tā laika šajā sfērā ir zināmi uzlabojumi, taču šie pakalpojumi joprojām nav vienlīdz pieejami visiem tad, kad nepieciešams. Tāpēc joprojām turpinām sniegt šo atbalstu ne tikai galvaspilsētā, bet arī daudzās citās pilsētās Latvijā.

Vēzis ir stāsts ne tikai par izdzīvošanu. Tas ir arī par mācīšanos sevi pieņemt no jauna, par dzīvi no cita skatapunkta. Ķīmijterapijas laikā zaudēju visus matus. Raugoties spogulī, seja pretī bija pavisam cita. Arī svars pēkšņi samazinājās un likās, ka kontrole pār ķermeni tiek zaudēta. Tikt galā ar diagnozi, kas sašūpo ikdienu, nav viegli, tomēr vēl grūtāk ir atrast savu identitāti pēc tam, kad šķietami nozīmīgais zūd. Ir nepieciešams liels psihoemocionālais atbalsts, lai šādas izmaiņas aptvertu.

2019. gadā man nācās no jauna saskarties ar diagnozi. Šoreiz audzējs tika atklāts mutes dobumā un tika veikta operācija un staru terapija, taču pēc dažiem gadiem starošanu un ķīmijterapiju jāveic atkal. Kā es smejoties saku, esmu “vēža veterāns”. Lai gan atkārtoti pieņemt diagnozi un ārstēties ir grūti, to var izturēt. Svarīga ir laicīga slimības atklāšana un diagnostika.

Nav jākautrējas lūgt palīdzība tuviniekiem, kad ir grūtākas dienas. Ir svarīgi novērst lūzuma punktu, kas var iestāties. Vēzis nav standarta situācija, ar ko cilvēkam jātiek galā vienam pašam.

Svarīgi ir arī sapņot – ne tikai par dzīvi pirms vai pēc diagnozes, bet arī par ikdienu, par tām lietām, kas nav vēzis. Ir jāmeklē iedvesma un motivācija darīt savas sirds lietas. Dzīve pēc diagnozes neapstājas. Bailes no nāves un slimības iemāca skatīties uz pasauli citādāk, būt iejūtīgākai, priecāties par dzīves šķietamajiem sīkumiem.

Kas man ir palīdzējis to visu izturēt? Neapšaubāmi, tuvinieku un apkārtējo atbalsts un palīdzība, kā arī pārliecība, ka saņemu man vispiemērotāko ārstēšanu un zāles. Man arī vienmēr ir palīdzējuši dažādi “sapņi” vai projekti, kas devuši iedvesmu un motivāciju celties un iet tālāk, likuši fokusēties ne tikai uz slimību. 2014. gadā tas bija “Rozā vilciens”, bet 2019. gadā pārcēlos no galvaspilsētas uz pavisam neliela izmēra namiņu meža malā. Ja par turpmāko - nu, es savu aktuālo “sapni” vai projektu vēl neatklāšu, lai tas paliek pārsteigumam.

‍