Edgars par savu diagnozi uzzināja no ārsta zvana. Pirms tam par slimību nekas neliecināja. Tā laika darba specifika aviācijā  prasīja  regulāras ārsta vizītes, tās bija kļuvušas par ieradumu. Ģimenes ārstes ieteiktajās  analīzēs bija iekļauts PSA tests jeb prostatas specifiskā antigēna asins analīzes,  lai  novērtētu prostatas veselību. Testa nosaukums Edgaram neko neizteica – tas  bija tikai nosaukumi, sveši vārdi. Pēc atklājuma, ka PSA līmenis asinīs ir paaugstināts, došanās pie urologa un papildu pārbaudēm sekoja šausminošais teikums “Jums ir vēzis”.

Šāda diagnoze ikdienā liekas tāla un neizprotama. Vēzis notiek kaut kur citā pasaulē, ar citiem. Pamats zem kājām šķita zaudēts. “Kad cilvēks saskaras ar diagnozi vēzis, ko viņš uzzinājis ne visai patīkamā veidā, tajā brīdī pazūd viss. Aprakstīt sajūtas ir neiespējami! Domas visdažādākās. Sākot ar to, kāpēc man, kāpēc es? Vai tagad vairs nebūs koncerta, uz kuru plānots doties un vispār nebūs nekā?” stāsta Edgars. Sastingums un šoks bija tikai īsu mirkli pirms lielā jautājuma “Kas tagad ir jādara?”.

Par laimi, atbildes uz daudzajiem satraucošajiem jautājumiem palīdzēja iegūt kaimiņš, kurš ir urologs, tomēr Edgars norāda – lielākajai daļai sabiedrības nav šāda iespēja pēc diagnozes uzzināšanas izrunāties, noskaidrot visu, kas satrauc, gūt skaidras atbildes.

“Kamēr cilvēks nezina, ko darīt, kur iet, kurās durvīs klauvēties, kas būs tālāk, ir ļoti grūti. Nav jau noslēpums, ka lielākajai daļai sabiedrības attieksme, sadzirdot vārdu vēzis, ir - viņš ir norakstīts. Tas tikai pastiprina bailes, izmisumu un vientulības sajūtu,” atklāts ir Edgars.

Edgars par sevi saka - apzinās, ka bija viens no veiksminiekiem. Pateicoties regulārajām pārbaudēm, saslimšana tika atklāta agrīnā stadijā. Nekavējoties tika veikta operācija, kurai sekoja regulāri PSA testi, lai vērotu slimības attīstību. “Es daudz nedomāju, piekrist vai nepiekrist prostatas vēža operācijai. Atbilde bija jā! Es gribu redzēt, kā izaugs mani mazbērni,” Edgars norāda uz savu lielāko motivāciju cīņā ar slimību.

Pēc šķietamās uzvaras ar diagnozi gribējies ātrāk novērsties no piedzīvotā un dzīvot ar pārliecību, ka viss ir kārtībā. Diemžēl, par spīti optimismam, vēzis dzīvo savu dzīvi. 2018. gadā Edgaram bija nepieciešams vēl viens ārstēšanās posms, šoreiz ārsts nozīmēja  staru terapiju. “Ar veselo saprātu saprotu, ka ārsts nav Dievs un kāda vēža šūna turpina dzīvo savu dzīvi, nerēķinoties ar maniem plāniem,” stāsta Edgars.

Šodien regulāras pārbaudes ļauj Edgaram turpināt dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, pastāvīgi sekojot līdzi veselības stāvoklim. Liels atbalsts Edgaram ir sieva un ģimene, kuri ir blakus, kad uznāk nespēks, pastutē un mudina ieraudzīt pozitīvo. Edgars uzsver - ir svarīgi būt labam piemēram bērniem, mācīt uzņemties patstāvīgi rūpes par savu veselību. Vēl svarīgāk ir būt klāt, lai sadzirdētu un atbildētu uz dēla jautājumu: “Tēt, kad un kas man jādara, lai es būtu vesels un kaut ko neizdarītu par vēlu?”. Pēc Edgara domām, vēža diagnoze noteikti nav nāves spriedums.

“Pēdējos 10 – 15 gadus onkoloģisko slimību ārstēšana ir ļoti strauji attīstījusies, un mēs nedrīkstam palaist garām kaut kādas lietas, neizdarīt to, kas jāizdara savas veselības labā, lai slimību atklātu agrīni un panāktu maksimāli labāko ārstēšanas rezultātu. Daudziem vīriešiem viens no svarīgākajiem ikdienas uzdevumiem ir ģimenes apgādāšana, rūpēšanās par viņu labklājību. Tas mums liek justies spēcīgiem. Tomēr jāatceras, ka spēks slēpjas arī atbildībā par savu veselību,” atgādina Edgars.