Man ļoti dur sānā jau trešo dienu, ilgi negaidu un uzsāku izmeklējumus. Esmu iepriekš veikusi visas ikgadējās pārbaudes, dzīvoju veselīgu un aktīvu dzīvesveidu, un man ir tikai 43 gadu – man nav šaubu, ka nekas nopietns nevar būt. Kā es maldījos!

Saņemot diagnozes apstiprinājumu, arī es izeju cauri spēcīgai emociju parādei - šoks, neziņa, dusmas, bailes, skumjas un vainas apziņa. Visas domas galvā riņķo intensīvāk un rada sāpīgus pārdzīvojumus, kad domāju par  savu 10 gadus veco dēlu un vīru. Bez asarām acīs ir grūti sazīmēt nākotni. Tajā pašā laikā nevienā brīdī man nav doma padoties un ļauties izmisumam. Sākumā šķiet, ka visas emocijas nepārtraukti griežas kā ātrjaudas blenderī, kaut cik konstruktīva domāšana atgriežas pēc pāris nedēļām.

Divas operācijas un uzsāktā ķīmijterapija man dod arvien lielāku sparu cīnīties un nezaudēt cerības. Arī nokļūšana pieredzējušu un uzticamu dakteru rokās sniedz papildu paļāvību un drošību.

Ķīmijterapija izrādās nav tik briesmīga, kā biju iedomājusies, ir blaknes - slikta dūša, nespēks, kaulu laušana un jutīguma zudums pirkstos, bet apzinos, ka tā ir daļa no mana jaunās dzīves un priecājos, ka mani rādītāji ir pietiekami labi, lai netiktu pārtraukts ķīmijterapijas kurss.

Manī aug pārliecība, ka ēdienkartei un regulārām fiziskām aktivitātēm jākļūst daļai no mana ārstēšanās ceļa. Ar vīra entuziastisku, nesavtīgu atbalstu un uzmundrinājumu, iesaistīšanos veselīgu un pārdomātu maltīšu pagatavošanā, iedrošināšanu uz garākām pastaigām un aktivitātēm (arī brīžos, kad man pašai gribas sevi pažēlot)  tas vairs nav tik grūti paveicams.

Kad ķīmijterapija pabeigta, vēl kādu mēnesi šķiet, ka visas organisma rezerves ir izsmeltas un spēka tiešām pietiek tik pašam svarīgākajam, bet apbrīnojami, cik mūsu ķermenis ir gurds  un drīz vien spēj atkal atjaunoties.

Mans optimisms un spars tiek sašūpots, kad saņemu ziņu no ārstējošās dakteres, ka pēc saņemto detalizēto testu analīzēm ārstu konsīlijs nolēmis - lai pasargātu mani no slimības atkārtošanās, man nepieciešama mērķterapija vismaz 2 gadu garumā. Diemžēl man nepieciešamās inovatīvās zāles Latvijā nav pat daļēji kompensētas. Pērkot šīs zāles Latvijā, cena ir aptuveni 14 000 € mēnesī, turpretī Lietuvā - 5000 € mēnesī. Arī mans lūgums NVD piešķirt kaut minimālu individuālo kompensāciju zāļu iegādei tiek strupi un sausi noraidīts.

Asi sāp apziņa, ka man nepieciešamās zāles Latvijā tomēr tiek kompensēts daļai  citām  manas diagnozes pacientēm, lai gan uz zāļu paciņas ir skaidras norādes, ka tās domātas arī manam  vēža paveidam.

Ir neizsakāmi skumji apzināties, ka es kā 10 gadīga bērna mamma Latvijas veselības sistēmas acīs neesmu  papildus eiro vērta. Ir zāles, kas sniegtu iespēju man būt ilgāk līdzās  manam bērnam un  audzināt viņu.

Ģimenē nolemjam, ka paši pirksim zāles kamēr vien varēsim. Apzinām savus iekrājumus un katru mēnesi braukājam uz Lietuvu pēc medikamentiem. Taču pastāv brīnumi!  Sastapu atsaucīgus un brīnišķīgus cilvēkus, un atlikušo ārstēšanās pusceļu man apmaksā privāta kompānija. Es raudu no prieka par cilvēku līdzcietību un dāsnumu.

Jau pagājis laiks un regulāras pārbaudes turpina būt daļa no tā, kas man noteikti jādara. Joprojām mācos vairāk rūpēties par savu pašsajūtu  – rast līdzsvaru starp darba pienākumiem, ģimeni un atpūtu, atšķirt būtisko no nesvarīgā, praktizēt apzinātību un neatlikt gan mazo, gan lielos sapņu piepildījumu. Lai gan nākotne  ir  pilna ar nezināmo un bažām, es izvēlos  dzīvot  optimismu un ticību.

‍