Mēs izjūtam kaunu, runājam caur puķēm un izvairāmies saukt lietas īstajos vārdos. Taču izvairīšanās no šī temata vilcina laiku un zarnu vēža gadījumā ir īpaši bīstama, jo var novest pie novēlotas diagnozes.

Es stāstu savu stāstu, jo apzinos, cik ļoti svarīgi ir mazināt stigmu un par simptomiem, kas skar vēdera darbību, sākt runāt tieši tāpat kā par jebkuriem citiem ķermeņa darbības traucējumiem. Lai gan tas nav viegli. Arī man sākotnēji bija ļoti grūti atklāti runāt par to, ka man ir taisnās zarnas vēzis un ar kādiem simptomiem man ikdienā ir jāsadzīvo.

Es stāstu savu stāstu arī tāpēc, lai lauztu stereotipu par to, ka zarnu vēzis ir veco ļaužu slimība.  Tas tiešām lielākoties skar cilvēkus gados, un  tāpēc arī slēpjas aiz priekšstata, ka tā ir senioru slimība. Tomēr ir svarīgi apzināties, ka tas arvien biežāk skar arī jaunāka gadagājuma cilvēkus, un ne vienmēr par to ļauj nojaust kādi pārmantojamības priekšvēstneši. Manu dzīves ceļu diagnoze taisnās zarnas vēzis bez jebkādiem iepriekšējiem brīdinājumiem šķērsoja 33 gadu vecumā.

Vēža sākotnējos simptomus – biežas caurejas un vēdera burkšķēšanu – bija viegli sajaukt ar citu faktoru izraisītiem vēdera darbības traucējumiem, īpaši tāpēc, ka tobrīd manā dzīvē bija daudz stresa un pārslodzes. Kad pēc vairāku mēnešu gaidīšanas uz “gan jau pāries” beidzot vērsos pie ārsta, slēpto asiņu tests uzrādīja maldinošu negatīvu rezultātu, stiprinot pārliecību par to, ka man, jaunai sievietei, nekas nopietns nevarētu kaitēt, kaut gan vēdera izeja bija sākusi krāsoties redzami tumši sarkanos toņos. Par laimi, ģimenes ārste drošības pēc iedeva arī nosūtījumu uz kolonoskopiju, kuru gaidīju parastā kārtībā vēl kādus trīs - četrus mēnešus. No pirmajiem simptomiem, ko spēju atcerēties, apmēram 9 mēnešu laikā vēzis bija attīstījies līdz 3. stadijai.

Šāda diagnoze vairs neļauj iztikt ar operāciju vien: pirms operācijas izgāju staru un ķīmijterapijas kursu, pēc operācijas pusgadu dzīvoju ar ileostomu un izgāju vēl vienu ķīmijterapijas kursu.

Ārstēšana uz gadu ierāva mani priekšlaicīgas menopauzes un tās simptomu, dažādu mokošu iekaisumu, alerģisku reakciju pret stomas aprūpes produktu līmvielām un citu ārstēšanas blakņu virpulī. Hormonālie traucējumi un mazā iegurņa starošana nopietni ietekmēja seksuālo dzīvi, padarot to par fiziski un emocionāli diskomfortablu pieredzi. Bet ārstēšanas uzsākšana, neizdiskutējot jautājumu par auglības saglabāšanas iespējām un to nepieciešamību, atņēma izvēles brīvību ģimenes plānošanas jomā.

Dzīvi pēc vēža ārstēšanas raksturo nemitīgi centieni pielāgoties jaunajam “normālajam” un nodrošināt sev dzīves kvalitāti, kuru būtiski ietekmē gan hormonālie traucējumi, gan jo īpaši vēdera darbības problēmas un grūtības uzņemt sabalansētu uzturu. Sekas pēc taisnās zarnas rezekcijas, staru terapijas, ķīmijterapijas un stomas man ik dienu liek sadzīvot ar LARS (zemas priekšējās rezekcijas sindroma) simptomiem – pēkšņu, grūti paredzamu, nereti biežu vēdera izeju un vēdera izejas, gāzu kontroles traucējumiem –, kas manu dzīvi ir pakārtojuši nepieciešamībai vienmēr atrasties labierīcību tuvumā un rūpīgi izvērtēt gan ēdiena sastāvu, gan ēšanas laiku un vietu, lai šīs problēmas mazinātu. Apmēram 80 - 90% no veikalā nopērkamās gatavās pārtikas satur kādu manam vēderam netīkamu sastāvdaļu. Vakariņas ārpus mājas, pasēdēšana ar draugiem kafejnīcā, svinību mielasts, ceļošana, jaunu ēdienu nogaršošana, aktīva sportošana – šie visi joprojām ir diezgan izaicinoši momenti manā dzīvē. Arī strādāt pilna laika darbu sociāli aktīvā vidē nav vienkārši. Nemitīgā lavierēšana starp riskiem un pārliecības trūkums par savām spējām kontrolēt savu ķermeni nenoliedzami rada psiholoģisku spiedienu un prasa uzdrošināšanos, lai nenoslēgtos sociālā izolācijā.

Nereti aizdomājos par to, cik daudz vieglāk tagad būtu, ja vēzis būtu atklāts agrāk. Ja man būtu bijusi iespēja laikus piedalīties vēža skrīninga programmā. Ja es būtu vairāk ieklausījusies savā ķermenī un tā raidītajos signālos. Ja es būtu bez kauna sajūtas šīs ķermeņa reakcijas pieņēmusi un, negaidot, kad pāries, atlikusi darbus un devusies pie ārsta. Ja stereotips par zarnu vēzi kā veco ļaužu slimību neaizmālētu acis, kad tiek mēģināts uzstādīt diagnozi jaunam cilvēkam. Ja…

Tāpēc aicinu ikvienu, kuram ir tāda iespēja, to izmantot un veikt kolorektālā vēža skrīninga testu! Klausīties sevī, pievēršot uzmanību neierastiem vēdera darbības traucējumiem, kas nepāriet un nereaģē uz vienkāršām bezrecepšu zālēm, kuras parasti ir palīdzējušas. Un neļaut riska faktoru sarakstam sevi maldināt, pat ja izskatās, ka uz tevi tas neattiecas. Labāk lieku reizi pārliecināties par to, ka viss ir kārtībā, nevis novilcināt laiku, nopietni riskējot ar turpmākās dzīves kvalitāti.