D vitamīnu, ko tautā mēdz dēvēt par "saules vitamīnu", medicīnā uzlūko daudz plašāk. Tas nav parasts vitamīns, bet gan taukos šķīstošu hormonu un hormoniem līdzīgu vielu grupa, kas organismā uztur kaulu veselību, mazina iekaisumus, kontrolē šūnu augšanu un piedalās imūnsistēmas procesos. Tieši šis daudzpusīgais funkciju spektrs pēdējās desmitgadēs ir mudinājis zinātniekus padziļināti pētīt D vitamīna potenciālu – tostarp arī to, kāda varētu būt D vitamīna loma vēža profilaksē un ārstēšanā.
Zinātniskā interese par D vitamīna saikni ar onkoloģiskajām slimībām aizsākusies ar novērojumu – dienvidu reģionos dzīvojošie retāk saslimst un mirst no noteiktiem vēža veidiem. Un patiesi – laboratoriskie eksperimenti ar šūnu kultūrām un dzīvniekiem ir atklājuši, ka D vitamīnam piemīt vairākas bioloģiskas īpašības, kas varētu palēnināt audzēju attīstību.
D vitamīns veicina šūnu diferenciāciju – procesu, kurā šūnas iegūst savas specifiskās funkcijas un īpašības. Tas palīdz kavēt nekontrolētu šūnu vairošanos un stimulē bojāto šūnu dabisko bojāeju jeb apoptozi. Pētījumos arī konstatēts, ka D vitamīns var kavēt angioģenēzi – jaunu asinsvadu veidošanos audzējā –, kā arī samazināt metastāžu veidošanās iespējamību.1 2 3 4 5 6 Šos procesus D vitamīns vada, mijiedarbojoties ar īpašiem D vitamīna receptoriem (VDR), kas atrodas organisma audos.
Onkoloģisko pacientu vidū D vitamīna nepietiekamība ir ļoti izplatīta – diagnozes brīdī to konstatē 20–60% gadījumu.7 Pētījumi liecina, ka cilvēkiem ar augstāku D vitamīna līmeni asinīs retāk attīstās kolorektālais (zarnu) vēzis.8 9 Līdzīga sakarība nedaudz mazākā mērā novērota arī attiecībā uz urīnpūšļa vēzi.10 Tomēr citu vēža veidu gadījumā aina nav tik pārliecinoša. Pētījumi par krūts, plaušu un citiem vēža veidiem neuzrāda viennozīmīgu saikni starp D vitamīna līmeni un vēža riska pazemināšanos.11 12 13 14 Atsevišķos gadījumos pat pastāv aizdomas par pretējo – pārmērīgi augsts D vitamīna līmenis tiek saistīts ar prostatas15 un aizkuņģa16 17 dziedzera vēža riska pieaugumu.
Liela mēroga klīniskie pētījumi, piemēram, vērienīgais VITAL pētījums ar vairāk nekā 25 000 dalībnieku, nav pierādījuši, ka D vitamīna lietošana papildus uzturam spētu samazināt jaunu vēža gadījumu skaitu.18 Tomēr meta-analīzes iezīmē cerīgu tendenci: regulāra D vitamīna lietošana varētu būt saistīta ar nelielu, tomēr nozīmīgu – aptuveni 13% – vēža mirstības samazinājumu.19
Novērojumi liecina, ka D vitamīna deficīts parasti nozīmē agresīvāku audzēja gaitu un īsāku dzīvildzi.20 Tādēļ šobrīd turpinās klīniskie pētījumi, lai noskaidrotu, vai D vitamīna pievienošana standarta terapijai uzlabo ārstēšanas rezultātus. Piemēram, SOLARIS pētījumā vērtēts, vai lielas D3 vitamīna devas kopā ar ķīmijterapiju uzlabo dzīvildzi pacientiem ar metastātisku kolorektālo vēzi.21 Vienlaikus zinātnieki strādā pie D vitamīna analogu izveides – tās ir vielas, kurām piemīt pretvēža iedarbība, taču ir mazāka toksicitāte, lietojot to lielās devās.22
Jaunākie pētījumi atklāj ka augstāka D vitamīna koncentrācija asinīs pagarina dzīvildzi un atbildes reakciju pacientiem, kuri saņem imūnterapiju, piemēram, imūnkontrolpunktu inhibitorus vai CAR-T šūnu terapiju, jo D vitamīns palīdz aktivizēt T šūnas un galētājšūnas cīņai pret vēzi un mazina audzēja spēju izvairīties no imūnās sistēmas uzbrukuma.23
Īpaša nozīme D vitamīnam ir aizkuņģa dziedzera vēža gadījumā. Aizkuņģa dziedzera vēzis ir viena no agresīvākajām vēža formām, kur D vitamīna deficīts tiek konstatēts vairāk nekā pusei pacientu jau diagnozes brīdī.24 Pētījumi rāda, ka D vitamīna analogi spēj pārveidot audzēja stromu – labdabīgu audu slāni ap audzēju, ko veido saistaudi, asinsvadi, olbaltumvielas, imūnās šūnas u.c. struktūras. Stroma tiek padarīta „caurlaidīgāka”, un ķīmijterapijas medikamenti var vieglāk sasniegt vēža šūnas.25 Šis atklājums paver jaunas iespējas aizkuņģa vēža terapijā, ļaujot uzlabot prognozi šai pacientu grupai.
Kīmijterapija vai staru terapija nereti izraisa strauju D vitamīna rezervju izsīkumu organismā.26 Tāpēc pacientiem aktīvas vēža ārstēšanas laikā bieži iesaka lietot uztura bagātinātājus, lai novērstu D vitamīna trūkumu. Par pietiekamu D vitamīna (25-hidroksivitamīna) līmeni asinīs uzskata rādītāju, kas nav zemāks par 50 nmol/L; ja šis līmenis noslīd zem 30 nmol/L, tiek diagnosticēts deficīts, kas ne tikai apdraud kaulu veselību, bet negatīvi ietekmē veselību arī citos veidos.27 Tādēļ daudzi speciālisti ir pārliecināti, ka D vitamīna līmeņa uzraudzībai un korekcijai jākļūst par neatņemamu vēža pacientu standarta aprūpes sastāvdaļu.
Onkoloģijā D vitamīns ir kritisks ne tikai kaulu blīvumam, bet arī sāpju mazināšanai. Piemēram, tas palīdz kontrolēt balsta un kustību aparāta sāpes krūts vēža pacientēm, kuras lieto aromatāzes inhibitorus, jeb tā saukto AIMSS sindromu (Aromatase Inhibitors Musculoskeletal Symptoms, AIMSS), savukārt paliatīvajā aprūpē D vitamīns var mazināt nepieciešamību pēc lielām opioīdu devām, tā ievērojami uzlabojot paliatīvo pacientu dzīves kvalitāti.28
Zinātnieki vērš uzmanību uz to, ka cilvēkiem ar palielinātu ķermeņa masu D vitamīna loma vēža profilaksē ir sarežģītāka. D vitamīns iedarbojas pret aptaukošanās izraisītajiem pro-kancerogēnajiem procesiem (procesi organismā, kuru rezultātā dažas vielas kļūst par vēzi veicinošām vielām) – hronisku iekaisumu un insulīna rezistenci. Tādējādi D vitamīns mazina ar aptaukošanos saistīto vēža veidu – tādu kā dzemdes, kolorektālais, krūts, nieru, aknu vēzis – risku.29
Tomēr, tā kā D vitamīns šķīst taukos, tas var tikt „iesprostots” taukaudos, samazinot tā koncentrāciju asinsritē un pieejamību citiem orgāniem. Turklāt svarīgi saprast, ka ne visi organismi uz D vitamīna uzņemšanu reaģē vienādi. Pastāv individuālais D vitamīna reakcijas indekss: aptuveni 25% cilvēku ir „vājie reaģētāji”, kuriem standarta devas nepaaugstina vitamīna līmeni pietiekami, tādēļ devas ir jāpielāgo individuāli.30
D vitamīna nozīme vispārējās veselības uzturēšanā nav apšaubāma. Taču šobrīd nav pārliecinošu pierādījumu, ka tā lietošana uztura bagātinātāju veidā pasargātu no saslimšanas ar vēzi. Lai gan D vitamīns ieņem būtisku lomu slimības norisē, īpaši, ja organismā ir šī vitamīna deficīts, tomēr to nevajadzētu uzlūkot par universālu “pretvēža vitamīnu”. Vienlaikus D vitamīna nozīme jau diagnosticēta vēža gadījumā ir neapstrīdama – tas uzlabo terapijas efektivitāti, mazina sāpes un palīdz organismam cīnīties ar audzēja izraisītajām izmaiņām.
1. Thorne J, Campbell MJ. The vitamin D receptor in cancer. Proceedings of the Nutrition Society 2008; 67(2):115–127.
2. Moreno J, Krishnan AV, Feldman D. Molecular mechanisms mediating the antiproliferative effects of vitamin D in prostate cancer. Journal of Steroid Biochemistry and Molecular Biology 2005; 97(1–2):31–36.
3. Holt PR, Arber N, Halmos B, et al. Colonic epithelial cell proliferation decreases with increasing levels of serum 25-hydroxy vitamin D. Cancer Epidemiology, Biomarkers, and Prevention 2002; 11(1):113–119.
4. Deeb KK, Trump DL, Johnson CS. Vitamin D signalling pathways in cancer: Potential for anticancer therapeutics. Nature Reviews Cancer 2007; 7(9):684–700.
5. Williams JD, Aggarwal A, Swami S, et al. Tumor autonomous effects of vitamin D deficiency promote breast cancer metastasis. Endocrinology 2016; 157(4):1341–1347.
6. Feldman, D., Krishnan, A.V., Swami, S., Giovannucci, E., Feldman, B.J. 2014. The role of vitamin D in reducing cancer risk and progression. Nature Reviews Cancer;14(5):342-357.
7. Tomíška, M., et al. 2015. Vitamin D and cancer: from molecular mechanisms to clinical trials. Klinicka Onkologie;28(Suppl 2):2S89-2S95.
8. McCullough ML, Zoltick ES, Weinstein SJ, et al. Circulating vitamin D and colorectal cancer risk: An international pooling project of 17 cohorts. Journal of the National Cancer Institute 2019; 111(2):158–169.
9. Feldman, D., Krishnan, A.V., Swami, S., Giovannucci, E., Feldman, B.J. 2014. The role of vitamin D in reducing cancer risk and progression. Nature Reviews Cancer;14(5):342-357.
10. Zhang H, Zhang H, Wen X, et al. Vitamin D deficiency and increased risk of bladder carcinoma: A meta-analysis. Cellular Physiology and Biochemistry 2015;37(5):1686–1692.
11. Helzlsouer KJ; VDPP Steering Committee. Overview of the Cohort Consortium Vitamin D Pooling Project of Rarer Cancers. American Journal of Epidemiology 2010; 172(1):4–9.
12. Muller DC, Hodge AM, Fanidi A, et al. No association between circulating concentrations of vitamin D and risk of lung cancer: An analysis in 20 prospective studies in the Lung Cancer Cohort Consortium (LC3). Annals of Oncology 2018; 29(6):1468–1475.
13. O'Brien KM, Keil AP, Harmon QE, et al. Vitamin D supplement use and risk of breast cancer by race-ethnicity. Epidemiology 2022; 33(1):37–47.
14. Visvanathan K, Mondul AM, Zeleniuch-Jacquotte A, et al. Circulating vitamin D and breast cancer risk: An international pooling project of 17 cohorts. European Journal of Epidemiology 2023; 38(1):11–29.
15. Travis RC, Perez-Cornago A, Appleby PN, et al. A collaborative analysis of individual participant data from 19 prospective studies assesses circulating Vitamin D and prostate cancer risk. Cancer Research 2019; 79(1):274–285
16. Stolzenberg-Solomon RZ, Jacobs EJ, Arslan AA, et al. Circulating 25-hydroxyvitamin D and risk of pancreatic cancer: Cohort Consortium Vitamin D Pooling Project of Rarer Cancers. American Journal of Epidemiology 2010; 172(1):81–93.
17. van Duijnhoven FJB, Jenab M, Hveem K, et al. Circulating concentrations of vitamin D in relation to pancreatic cancer risk in European populations. International Journal of Cancer 2018; 142(6):1189–1201.
18. Manson, J.E., Cook, N.R., Lee, I.M., et al. 2019. Vitamin D Supplements and Prevention of Cancer and Cardiovascular Disease. New England Journal of Medicine;380(1):33-44.
19. Keum, N., Lee, D.H., Greenwood, D.C., et al. 2019. Vitamin D supplementation and total cancer incidence and mortality: a meta-analysis of randomized controlled trials. Annals of Oncology;30(5):733-743.
20. Tomíška, M., et al. 2015. Vitamin D and cancer: from molecular mechanisms to clinical trials. Klinicka Onkologie;28(Suppl 2):2S89-2S95. https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/25882019/
21. Ng, K. et al. LBA26 SOLARIS (Alliance A021703): A multicenter double-blind phase III randomized clinical trial (RCT) of vitamin D (VitD) combined with standard chemotherapy plus bevacizumab (bev) in patients (pts) with previously untreated metastatic colorectal cancer (mCRC). Annals of Oncology, Volume 35, S1219
22. Feldman, D., Krishnan, A.V., Swami, S., Giovannucci, E., Feldman, B.J. 2014. The role of vitamin D in reducing cancer risk and progression. Nature Reviews Cancer;14(5):342-357.
23. Yang Q, et al. Higher serum vitamin D concentration and supplementation were associated with improved survival outcomes and treatment response in cancer patients receiving immunotherapy: A systematic review and meta-analysis. Nutr Res. 2025 Sep;141:82-95.
24. Alloubani A, et al. Exploring the prognostic significance of vitamin D deficiency in pancreatic cancer: Disease progression and survival outcomes. Cancer Treat Res Commun. 2025;43:100917.
25. Piotrowsky A., et al. The therapeutic potential of vitamins A, C, and D in pancreatic cancer, Heliyon, Volume 11, Issue 1, 2025, e41598, ISSN 2405-8440.
26. Tomíška, M., et al. 2015. Vitamin D and cancer: from molecular mechanisms to clinical trials. Klinicka Onkologie;28(Suppl 2):2S89-2S95.
27. National Institutes of Health, Office of Dietary Supplements (2021). Vitamin D Fact Sheet for Consumers.
28. Zarrati M, et al. The Effect of Vitamin D Supplementation on Treatment-Induced Pain in Cancer Patients: A Systematic Review. Pain Manag Nurs. 2022 Aug;23(4):458-466.
29. Martinez P, Grant WB. Vitamin D: What role in obesity-related cancer? Semin Cancer Biol. 2025 Jul;112:135-149. doi: 10.1016/j.semcancer.2025.03.007. Epub 2025 Apr 5. PMID: 40194750.
30. Carlberg, C., Velleuer, E. Vitamin D and the risk for cancer: A molecular analysis, Biochemical Pharmacology, Volume 196, 2022,114735, ISSN 0006-2952.
%201.png){kind=logo}
