Dažkārt bīstamākie ir tie ienaidnieki, kas nelieka par sevi manīt. Cilvēka papilomas vīruss (CPV) ir tieši tāds. Tas neizraisa sāpes vai īpašus simptomus. Tomēr šis klusais “kaimiņš” mūsu organismā ir viens no izplatītākajiem vīrusiem pasaulē. Ar to dzīves laikā sastopas gandrīz ikviens seksuāli aktīvs cilvēks. Kopumā zināmi vairāk nekā 150 CPV tipi, un 13 no tiem ir onkogēni jeb tādi, kas spēj izraisīt pirmsvēža izmaiņas un dažāda veida audzējus. Tieši šie nelāgie vīrusa tipi, kas izraisa aptuveni 5% visu ļaundabīgo  audzēju, padara CPV par vienu no nozīmīgākajiem onkoloģisko slimību cēloņiem pasaulē.

Kaut gan CPV biežāk saista ar dzemdes kakla vēzi, tā  ietekme uz cilvēka veselību ir daudz plašāka. CPV onkogēnie tipi izraisa arī maksts un vulvas vēzi sievietēm, dzimumlocekļa vēzi vīriešiem, kā arī anālā kanāla, mutes un rīkles audzējus abu dzimumu cilvēkiem. Savukārt zema riska CPV tipi neveido vēzi, bet izraisa kārpas uz ādas vai dzimumorgānu kondilomas. Tās gan nav bīstamas dzīvībai, taču rada nepatīkamus simptomus un ievērojamu diskomfortu.

Kur slēpjas CPV bīstamība?

CPV drauds slēpjas tajā, ka tas gadiem nerada nekādas pazīmes, jo vīruss nenonāk asinsritē un neizraisa iekaisuma reakciju. Imūnā sistēma tādēļ nesaņem signālus par apdraudējumu un vīruss var ilgstoši palikt gļotādas dziļākajos slāņos. Tātad šūnu izmaiņas attīstās lēni un nemanāmi.

Par laimi, lielākā daļa CPV infekciju organismā izzūd pašas no sevis, taču ne vienmēr tā notiek. Cilvēka dabīgā imūnā atbilde pret CPV ir vāja un pēc inficēšanās organisms izstrādā tikai ļoti nelielu antivielu daudzumu, kas laika gaitā samazinās, tāpēc nav stabilas aizsardzības pret atkārtotu inficēšanos. Tas nozīmē, ka partnerattiecībās, kur viens vai abi partneri ir CPV nēsātāji, vīruss mēdz nepārtraukti cirkulēt, radot nemitīgu reinfekcijas risku.

Saskarsme ar CPV – gandrīz neizbēgama dzīves laikā

CPV ir visbiežāk sastopamā seksuāli transmisīvā infekcija pasaulē. Tā izplatās ļoti viegli – ar ādas vai gļotādu kontaktu: “āda–āda”, “gļotāda–āda”, “gļotāda–gļotāda”. Pat prezervatīva lietošana dzimumakta laikā no CPV spēj pasargāt tikai daļēji, jo nenosedz visu ādas virsmu.

Statistika liecina, ka ar CPV dzīves laikā saskaras 80% iedzīvotāju.  No visiem dažādu infekciju izraisītiem vēžiem 50% ir saistīti tieši ar CPV, bet visaugstākā vīrusa izplatība ir līdz 25 gadu vecumam. Tas ir tāpēc, ka jaunībā dzimumorgānu gļotāda ir plānāka, uzņēmīgāka pret mikrotraumām un līdz ar to arī pret CPV iekļūšanu šūnās. Šis bioloģiskais jutīgums un biežāka partneru maiņa jaunībā veicina arī to, ka CPV izraisīti audzēji var parādīties jau 25–30 gadu vecumā. Diemžēl šāda tendence vērojama arī Latvijā.

Vīrieši – nenovērtētā riska grupa

Vīriešiem dabīgā imunitāte pret CPV ir vājāka nekā sievietēm un viņiem biežāk novēro gan atkārtotu inficēšanos, gan ilgstošu, nepārejošu infekciju. Tas nozīmē, ka vīrieši biežāk kļūst par nemitīgiem vīrusa nēsātājiem, un viņi, paši nezinot, var gadiem ilgi inficēt savu partneri.

Nepārejoša infekcija vīriešiem var izraisīt galvas un kakla audzējus, anālā kanāla vēzi, dzimumlocekļa vēzi, kā arī zema riska tipu gadījumā – dzimumorgānu kārpas.

Atšķirībā no sievietēm, kuras CPV izraisītu dzemdes kakla vēzi vai priekšvēža izmaiņas var agrīni atklāt skrīningā, vīriešiem nav skrīninga metožu, kas ļautu agrīni noteikt CPV radītās izmaiņas. Tas padara vīriešu vakcināciju pret CPV īpaši nozīmīgu infekcijas profilaksē.

CPV un cilvēki ar vāju imunitāti

Vai cilvēkiem, kam jau ir diagnosticēts kāds audzējs, piemēram, plaušu vēzis, pastāv lielāks risks saslimt arī ar CPV izraisītu audzēju? Atbilde sakņojas ļoti būtiskā faktā - jebkura audzēja klātbūtne liecina, ka imūnā sistēma vairs nestrādā tik spēcīgi, kā tai vajadzētu.

Imūnsistēma ir pārsteidzoši gudrs un precīzs mehānisms. Cilvēki ar veselīgu, pilnvērtīgu imunitāti nereti dzīvo līdz sirmam vecumam bez nopietnām slimībām, jo viņu aizsargspējas atpazīst un neitralizē milzumu potenciālo apdraudējumu – tostarp vīrusus, baktērijas un arī vēža šūnas. Tomēr imūnā sistēma ir jutīga, un to var novājināt gan smēķēšana, alkohols, stress un miega trūkums, gan ilgstošas slimības, medikamenti vai vienkārši organisma izsīkums.

Kad cilvēkam jau ir izveidojies audzējs, tas ir pierādījums, ka imūnā sistēma šo “svešo” šūnu veidošanos nav spējusi laikus atpazīt un apturēt. Tas nozīmē, ka arī pret citām infekcijām, tostarp CPV, organisms var kļūt mazāk aizsargāts. Šādā situācijā CPV, īpaši augsta riska tipi, var ilgāk saglabāties organismā un varbūt arī veicināt jaunu pirmsvēža izmaiņu attīstību. Tas nenozīmē, ka tā noteikti notiks, taču risks ir lielāks nekā cilvēkam ar pilnvērtīgi funkcionējošu imunitāti.

Svarīgi gan uzsvērt, ka zinātnei pagaidām nav pārliecinošu pierādījumu, kas ļautu skaidri apgalvot: ja cilvēkam ir, piemēram, plaušu vēzis, viņš noteikti biežāk saslims ar CPV izraisītu audzēju. Pētījumi notiek, taču rezultāti pašlaik nav tik nepārprotami, lai tos varētu pasludināt par skaidru cēloņsakarību.

Tieši šī iemesla dēļ onkologi ķīmijterapeiti ļoti rūpīgi novēro visus pacientus, kuri jau slimo ar kādu audzēju. Parasti tas notiek piecus gadus pēc aktīvās ārstēšanas: sākotnēji vizītes ir biežākas, vēlāk – retāk, atkarībā no bijušā audzēja lokalizācijas un pacienta vispārējā stāvokļa. Šajā laikā speciālisti ne tikai seko līdzi pacienta sūdzībām un izmeklēšanas rezultātiem, bet arī vērtē, vai nav parādījušies jauni dati, kas varētu norādīt uz citām slimībām, tostarp CPV saistītām izmaiņām.

Kad onkologa ķīmijterapeita piecu gadu novērošanas periods beidzas, pacients nonāk ģimenes ārsta uzraudzībā. Šeit būtiska ir gan ārsta, gan paša pacienta modrība. Reizi gadā nepieciešama vizīte, kurā tiek pārrunātas sūdzības un, ja nepieciešams, veiktas papildu pārbaudes. Šāda stratēģija ir izšķiroša, jo, lai gan reti, tomēr mēdz gadīties situācijas, kad pacientam, kuram būtu jābūt regulārā ģimenes ārsta uzraudzībā, tiek atklāts cits ielaists audzējs – bieži vien tāpēc, ka vizītes nav apmeklētas vai sūdzības palikušas neizvērtētas.

Vakcinācija – efektīvākais veids, kā novērst CPV izraisītos audzējus

CPV  vakcīnas ir izstrādātas nevis pret konkrētu vēža veidu, bet pret onkogēnajiem CPV  tipiem, kas izraisa dažādas lokalizācijas audzējus. Tas nozīmē, ka vakcīna var pasargāt ne tikai no dzemdes kakla vēža, bet arī no maksts, vulvas, anālā kanāla, dzimumlocekļa, mutes un rīkles audzējiem, kā arī no zema riska tipu izraisītajām dzimumorgānu kārpām.

CPV vakcīna ir viena no  divām vienīgajām vakcīnām pasaulē, kas spēj novērst ļaundabīgus audzējus (otra ir vakcīna pret B hepatītu). Tā rada daudz spēcīgāku un ilgstošāku imūno aizsardzību nekā dabīgā inficēšanās. Vēlos uzsvērt, ka vakcinācija ir ļoti droša – pasaules vadošo ekspertu vērtējumā CPV vakcīnas ir visdrošākās. Pēc potes parasti ir novērojamas tikai vieglas un pārejošas reakcijas – apsārtums dūriena vietā, viegla tūska u.c.

Īpaši plašu aizsardzību sniedz deviņvalentā CPV vakcīna, kas Latvijā tiek nodrošināta valsts vakcinācijas programmas ietvaros. Tā pasargā no septiņiem augsta riska tipiem (16, 18, 31, 33, 45, 52, 58) un diviem zema riska tipiem (6 un 11).

Vakcinācijas sniegtie ieguvumi redzami gan uzreiz, gan vēlāk: īstermiņā sabiedrībā mazāk cirkulē CPV retāk sastopamas vīrusa izraisītas kārpas, vidējā termiņā – retāk sastopamas pirmsvēža izmaiņas un samazinās ar tām saistīto ķirurģisko manipulāciju skaits, bet ilgtermiņā – būtiski sarūk dzemdes kakla un citu ar CPV saistīto audzēju izplatība.

Pozitīvi, ka Latvijā arvien plašāk pret CPV tiek vakcinēti arī zēni, jo zēnu vakcinācija ir būtiska sabiedrības kopējai aizsardzībai – tā ievērojami samazina vīrusa apriti, tādējādi pasargājot arī sievietes no onkogēnajiem CPV tipiem.

Jāatgādina, ka vakcinācija pret cilvēka papilomas vīrusu Latvijā tiek nodrošināta meitenēm 12–18 gadu vecumā, zēniem 12–14 gadu vecumā, bērniem līdz 14 gadiem nepieciešama vecāku piekrišana, bet no 2025. gada valsts apmaksātu  vacināciju pret CPV var saņemt arī jaunieši līdz 25 gadu vecumam (ieskaitot).