Pirms opioīdu terapijas sākšanas ārstam ir svarīgi zināt, vai pacients šos medikamentus ir lietojis iepriekš — piemēram, pēc operācijas, traumas vai citu stipru sāpju dēļ. Ja atmiņā palikuši konkrētu zāļu nosaukumi, arī tie jānosauc.
Būtiski pastāstīt ne tikai par ārsta izrakstītiem medikamentiem, bet arī par iespējamu opioīdu lietošanu ārpus medicīniskas ārstēšanas. Šī informācija ārstam nepieciešama, lai izvēlētos piemērotāko medikamentu un devu, nevis lai pacientu nosodītu.
Pacientiem, kuri nekad iepriekš nav saņēmuši opioīdus, organisma reakciju iepriekš precīzi paredzēt nevar. Vienam cilvēkam blaknes var būt nelielas, citam — izteiktas. Tādēļ terapiju parasti sāk ar mazāko piemēroto devu un rūpīgi vērtē pacienta pašsajūtu.
Lai izvēlētos ārstēšanu, jānovērtē ne tikai sāpju stiprums, bet arī to mehānisms — vai sāpes rodas kaulos, iekšējos orgānos vai nervu sistēmā. Pacients sāpju intensitāti var novērtēt skalā no 0 līdz 10, kur 0 nozīmē, ka sāpju nav, bet 10 — visstiprākās iedomājamās sāpes.
Mērenu sāpju gadījumā var izmantot tā sauktos vājos opioīdus, savukārt stipru vai neciešamu sāpju gadījumā var būt nepieciešami stiprie opioīdi, piemēram, morfīns, oksikodons vai fentanils. Konkrēto medikamentu un devu nosaka ārsts, ņemot vērā sāpju veidu, pacienta veselības stāvokli un iepriekšējo ārstēšanu.
Sāpes ir svarīgi ārstēt savlaicīgi. Ilgstoši nepietiekami kontrolētas sāpes var kļūt hroniskas un izraisīt arī bezmiegu, apetītes zudumu, trauksmi, svīšanu, uzvedības un pašsajūtas izmaiņas. Reizēm šie simptomi kļūst tik izteikti, ka pacients sarunā ar ārstu sāpes pat vairs nemin, jo tās nomākušas blakusparādību radītās problēmas. To sauc par sāpju somatizāciju.
Uzsākot opioīdu lietošanu, var rasties slikta dūša, vemšana, reibonis, miegainība un asinsspiediena pazemināšanās. Slikta dūša un vemšana visbiežāk parādās pirmajās ārstēšanas dienās un daudziem pacientiem ar laiku mazinās. Ja nepieciešams, ārsts var nozīmēt zāles šo simptomu novēršanai.
Atšķirībā no sliktas dūšas, opioīdu izraisīts aizcietējums parasti nepāriet tikai tādēļ, ka organisms pierod pie medikamenta. Tas var sākties drīz pēc pirmajām devām vai attīstīties pakāpeniski ilgstošas terapijas laikā.
Par opioīdu izraisītu aizcietējumu var liecināt:
Opioīdi iedarbojas ne tikai uz galvas un muguras smadzenēm, mazinot sāpes, bet arī uz opioīdu receptoriem kuņģa un zarnu traktā. To ietekmē zarnu kustības kļūst lēnākas un zarnu saturs ilgāk paliek organismā.
Jo ilgāk fēces atrodas zarnās, jo vairāk ūdens no tām uzsūcas. Tās kļūst sausākas, cietākas un grūtāk izvadāmas. Tādēļ opioīdu izraisīts aizcietējums nav gluži tāds pats kā īslaicīgs aizcietējums, ko var izraisīt uztura vai ikdienas paradumu maiņa.
Izrakstot opioīdu, ārsts ieteiks arī līdzekļus aizcietējuma novēršanai. Profilakse ir īpaši svarīga gados vecākiem cilvēkiem un pacientiem, kuriem aizcietējumi bijuši jau pirms opioīdu terapijas.
Par vēdera izejas pārmaiņām jāpastāsta ārstam, medmāsai vai farmaceitam, tiklīdz tās parādās. Nav jāgaida, līdz aizcietējums kļūst smags un sāk traucēt ēst, gulēt vai veikt ikdienas darbības.
Zarnu darbību var palīdzēt uzturēt:
Tomēr opioīdu izraisīta aizcietējuma gadījumā ar šķidrumu, kustībām un uztura maiņu vien bieži nepietiek. Arī šķiedrvielu preparāti ne vienmēr ir piemēroti, īpaši tad, ja zarnu darbība jau ir izteikti palēnināta. Tādēļ uztura bagātinātājus un citus līdzekļus nevajadzētu sākt lietot bez konsultēšanās ar veselības aprūpes speciālistu.
Tradicionālie caurejas līdzekļi ir pirmās izvēles terapija opioīdu izraisīta aizcietējuma gadījumā. Ārsts var ieteikt stimulējošu vai osmotisku caurejas līdzekli, bet dažkārt nepieciešama vairāku līdzekļu kombinācija. Ja parastā terapija nepalīdz, iespējams izmantot recepšu medikamentus, kas bloķē opioīdu iedarbību zarnās, vienlaikus saglabājot atsāpinošo iedarbību centrālajā nervu sistēmā. Šādu terapiju drīkst izvēlēties tikai ārsts.
Ja aizcietējums netiek ārstēts, tas var pakāpeniski pastiprināties. Pacientam var zust apetīte, rasties slikta dūša, vēdera pūšanās un sāpes. Zarnās var sakrāties ļoti cietas fēču masas, kuru izvadīšanai nepieciešama medicīniska palīdzība.
Ilgstoša spiešanās var veicināt hemoroīdu un sāpīgu anālās atveres plaisu veidošanos. Smagos gadījumos var rasties zarnu nosprostojuma pazīmes.
Jāsazinās ar ārstu nekavējoties, ja aizcietējumam pievienojas:
Stipras sāpes vēderā, vemšana, vēdera uzpūšanās un nespēja izvadīt gāzes var liecināt par zarnu nosprostojumu, kam nepieciešama neatliekama palīdzība.
Pacients var pierakstīt sāpju stiprumu, lietotās zāles, blaknes un vēdera izejas biežumu. Šāda dienasgrāmata palīdz ārstam saprast, vai terapija ir efektīva un vai nepieciešams mainīt devu vai izvēlēties citu medikamentu.
Īpaši svarīgi ārstam pastāstīt par izteiktu miegainību, samaņas traucējumiem, neparastu uzvedību, smagu trauksmi, reiboni vai citām pēkšņām pašsajūtas pārmaiņām. Ja cilvēku nevar pamodināt vai viņš zaudējis samaņu, aprūpes veicējam nekavējoties jāzvana 113.
Opioīdu devu nedrīkst patvaļīgi palielināt, samazināt vai pēkšņi pārtraukt ilgstoši lietotu zāļu lietošanu. Strauja terapijas pārtraukšana var izraisīt fiziskas abstinences simptomus, nekontrolētas sāpes un citu kaitējumu, tādēļ jebkuras izmaiņas jāplāno kopā ar ārstu.
Opioīdu izraisīts aizcietējums ir bieža un nepatīkama, taču ārstējama problēma. Par to nav jākaunas, un pacientam nav jāsamierinās ar ilgstošu diskomfortu.
Veiksmīgas ārstēšanas pamatā ir komunikācija: ārstam jāizskaidro iespējamās blaknes un profilakse, savukārt pacientam jāstāsta par pašsajūtas pārmaiņām. Jo agrāk tiek pamanītas zarnu darbības izmaiņas un sākta piemērota ārstēšana, jo lielāka iespēja izvairīties no smaga aizcietējuma un tā radītajām komplikācijām.
%201.png){kind=logo}
